← Blogs

Kā uzrakstīt piemiņas dziesmu savā atmiņu balsī

DedicatieMuzicala ·

Izdomāta pieaugusi sieviete gaišā darba kreklā uz klusas akmens terases rīta gaismā aplaista oranžas puķes terakotas podā ar zaļu lejkannu.

Piemiņas dziesmu vari rakstīt savā balsī, stāstot, ko atceries, vai uzrunājot aizgājušo cilvēku ar “tu”. Abos gadījumos runā tu — dzīvais atmiņas stāstītājs —, nevis izdomā jaunu vēstījumu mirušā vārdā.

Divi veidi, kā sākt ar vienu un to pašu atmiņu

Iedomāsimies izdomātu atmiņu: Māra jau ir pieaugusi, kad vectēvs Emīls viņai pacietīgi māca aplaistīt oranžās puķes. Tagad viņa pati rūpējas par puķēm terakotas podā uz akmens terases. Šo mirkli var izstāstīt no divām tuvām, bet atšķirīgām perspektīvām.

Atmiņa pirmajā personā: “Es atceros, kā tu man pie oranžajām puķēm mācīji nesteigties.” Tieša uzruna: “Vectēv, tu reiz parādīji, kā ar lejkannu nesteigties.” Abos piemēros runātāja ir Māra. Uzruna “tu” pati par sevi nenozīmē, ka dziesma runā aizgājušā cilvēka vietā.

Pārvērt izdomātu vēstījumu savā atmiņā

Ja melnrakstā parādās teikums “Es tevi vēroju un gribu, lai tu būtu stipra”, tas var izklausīties pēc jauna, Emīla vārdā izteikta vēstījuma. Ja Māra šo domu nav dzirdējusi vai nevēlas to skaidri pasniegt kā iztēlotu dialogu, labāk pārrakstīt to kā savu darbību un atmiņu.

Piemēram: “Es aplaistu oranžās puķes un atceros tavu pacietību.” Teikums pasaka, ko Māra dara tagad un ko viņa pati atceras. Tas neapgalvo, ko Emīls šobrīd redz, vēlas, piedod vai sola. Dziesmas autors drīkst izvēlēties iedomātu sarunu, taču tai jābūt skaidri iztēlotai; šeit izvēlēta personiska piemiņa.

Pilns dziesmas teksts no mazmeitas skatpunkta

Šajā izdomātajā tekstā Māra uzrunā vectēvu, bet stāsta par savu atmiņu un tagadni. Lejkanna un puķes ir viņas atcerētais ikdienas mirklis, nevis pierādījums kādreiz izteiktiem vārdiem.

Īsa atmiņas iecere, ko vari aizpildīt

Konkrēts īss atmiņas apraksts: “Kas stāsta šo atmiņu? Māra, pieaugusi mazmeita. Par ko ir šī atmiņa? Vectēvs Emīls. Pastāstiet mums savu atmiņu: Kad es jau biju pieaugusi, vectēvs Emīls man pacietīgi mācīja aplaistīt oranžās puķes terakotas podā uz akmens terases. Tagad es tās aplaistu ar zaļo lejkannu un atceros šo mirkli. Dziesmā vēlos stāstīt pirmajā personā un uzrunāt vectēvu ar ‘tu’.”

Veidojot dziesmu DedicatieMuzicala sadaļā “Atmiņa”, atmiņas veidā izvēlies “Mīļotais cilvēks / kāds, kurš aizgājis mūžībā”. Laukā “Kas stāsta šo atmiņu? (nav obligāti)” ieraksti stāstītāju, laukā “Par ko ir šī atmiņa? *” — cilvēku, kuru piemin, un laukā “Pastāstiet mums savu atmiņu *” — pašu atmiņu un vēlamo skatpunktu.

Pārbaudi, kas dziesmā runā

Pirms mūzikas veidošanas izlasi visu tekstu un pie katras rindas pajautā: vai to zinu vai atceros es, vai arī tā piedēvē aizgājušajam jaunu domu? Pārbaudi, vai “es” ir dzīvais stāstītājs un vai uzruna “tu” neievieš izdomātus solījumus vai norādījumus.

Vokālista dzimuma izvēle nav stāstītāja identitāte vai aizgājušā cilvēka balss atveidojums. Tā ir dziedātāja izvēle, kas var atšķirties no stāstītāja dzimuma; gramatika un izpildījums arī var atšķirties. Pirms mūzikas izveides pārskati pilnu dziesmas tekstu, lai pārliecinātos, ka tas pauž tieši tavu atmiņu.

Izdomāts piemērs

Izdomāts piemērs: oranžās puķes uz terases

Māra ir pieaugusi, kad vectēvs Emīls viņai parāda, kā nesteidzīgi apliet puķes. Viņi stāv uz akmens terases pie terakotas poda, kurā zied oranžas puķes; Emīls tur zaļu lejkannu, bet Māra vēro ūdens strūkliņu pie saknēm. Viņa atceras nevis kādu īpašu runu, bet pacietīgo kopā būšanu un to, kā pati pamazām iemācījās rūpēties par augiem. Emīls ir aizgājis mūžībā. Tagad Māra pati aplaista puķes un dziesmā stāsta, ko šis ikdienas mirklis viņai nozīmē. Visi cilvēki un notikumi šajā piemērā ir izdomāti.

Es atceros terasi rīta gaismā Oranžas puķes terakotas podā Tu rādīji, kā ūdeni liet lēnām Lai katrai saknei tiek pa malkam Tagad zaļā lejkanna ir manās rokās Un rīts pār akmeni klusi slīd Es aplaistu puķes, domās esmu tur Kur pacietība auga līdzās tām Vectēv, es glabāju šo mazo mirkli Un pati mācos nesteigties

Biežāk uzdotie jautājumi

Vai drīkstu dziesmā uzrunāt aizgājušo ar “tu”?

Jā. Tu vari uzrunāt cilvēku tieši, vienlaikus stāstot savas atmiņas. Rūpīgi pārbaudi, lai dziesma nepiedēvē viņam jaunus vārdus, jūtas vai solījumus.

Kā pārrakstīt rindu, kas izklausās pēc ziņas no aizgājušā?

Pārvērt to par savu atcerēto vai darīto. Piemēram, “Es tevi vēroju un gribu, lai tu būtu stipra” vari mainīt uz “Es aplaistu puķes un atceros tavu pacietību”.

Vai vokālista izvēle nosaka, kas dziesmā stāsta atmiņu?

Nē. Vokālista dzimums ir dziedāšanas izvēle, nevis stāstītāja identitāte un nevis aizgājušā cilvēka balss atveidošana. Stāstītāju norādi atsevišķi pašā atmiņas aprakstā.